Tātad, iepriekšējais raksts beidzās ar to, ka mūsu ekspedīcija attapās sniega gūstā, un mums ļoti negribējās atkārtot Roberta Skota likteni. Turklāt, kas zina, vai kaut kur netālu neklīst pingvīni nekrofīli?
Bet stūrgalvības mums, tāpat kā Skotam, netrūkst, tāpēc tomēr sākām rāpties augšā pa kupenām un vilkt sev līdzi ričukus.
Stūrgalvīgāku cilvēku par Juru "Dūmeru" grūti atrast
Pagaidām vēl ir cilvēka dzīvības darbības pēdas
Gradi vēl skarbāki nekā sniegpulkstenīšu aprindās populārajam dzērienam – štroham
Štrohs – austriešu rums ar garšvielām, mēdz būt šādā stiprumā: Stroh 38, Stroh 40, Stroh 54, Stroh 60 and Stroh 80. Tā kā Austroungārijas impērijai nebija koloniju tropos, viņi nevarēja taisīt rumu ar cukurniedru aromātu, kā pieklājas, tāpēc pievienoja no garšvielām to, kas bija pieejams dzimtenē, un sauca to par "vietējo rumu". Galu galā šī dzēriena īpatnība kļuva par tā odziņu, nevis mīnusu. Tā dzīvē ļoti bieži gadās, un tā bija arī ar mums šajā izbraucienā. Bet es skrienu notikumiem pa priekšu.
Un izskatās Štrohs lūk šādi:
Sniegs, jāsaka, lūst zem kājām līdz potītēm, ja ne vēl dziļāk.
Es nekad nebiju iedomājies, ka kļūšu par tādu azartisku un aizrautu tūristu, kurš ar prieku stieps ričuku pa stāvu sniega nogāzi, ar perspektīvu palikt tumsā kalnos aukstumā, bez silta apģērba un ēdiena. Bet life works in mysterious ways.
Vēl man ir interesanti, kā normāli cilvēki uztver šādus piedzīvojumus. Apbrīno un domā, ka tas ir ļoti grūti? Groza pirkstu pie deniņiem, jo nesaprot, kur ir kaifs? Vienaldzīgi, jo domā, ka tas nav nemaz tik grūti, un katrs tā varētu? Mierīgi un ar nelielu ziņkārību, jo different strokes for different folks?
Es, starp citu, pēdējo parunu galvā vienmēr tulkoju necenzēti, ar nobeigumu “kā viņš grib”. Un es neesmu nemaz tik tālu no patiesības.
Kā redzat, mēs pat ejam pa oficiālo velomaršrutu
Šajā vietā sanāca neliela aizķeršanās. Mēs uzkāpām pa nogāzi uz līdzenāku vietu, un ieraudzījām, ka tālāk mums spīd tikai sniegs, sniegs un sniegs.
No mana skatpunkta, mēs atbraucām uz Melnkalni vizināties, nevis stiept ričukus pa sniegu. Strīdēties es ne ar vienu negribēju, kritizēt vai lamāties vēl jo mazāk. Es zinu, ka noorganizēt šādu braucienu nav vienkārši, ir daudz nianšu un grūtību, kas neizbēgami izlīdīs, un esmu gatavs pieciest problēmas, to daļu dēļ, kas priecē. Mēs zinājām, ka braucam pavasarī, un risks, ka apkārt vēl būs baltā ūdens pulvera (not cocaine) iegulas, ir liels.
Tā ka, kad es ieraudzīju, ka tālāk būs tas pats, kas tikko bija, tikai x10, es pajautāju Oļegam un Robam (kā tiem, kas gāja pa priekšu, un pieredzējušākiem cilvēkiem), vai viņi tiešām grib iet tālāk?
Mind you, pajautāju es to bez jebkāda slēpta nodoma, vienkārši tāpēc, ka man likās, ka iet tālāk ir neloģiski, jo trekingā taču var arī bez velosipēdiem aiziet, turklāt pareizās drēbēs un apavos, vēl jo vairāk tāpēc, ka ar mums ir meitenes (lai arī sportiskas). Oļegs man atbildēja nedaudz asi tādā garā, ka es varu paņemt tos, kuri negrib iet tālāk, un braukt ar viņiem lejā. Oļegs vēlāk teica, ka domājis, ka esmu sācis panikot, un labākais tādā gadījumā, lai nomierinātu panikotāju – runāt stingri vai pat asi.
Es taču neko tādu nebiju domājis, un nekādas bailes neizjutu, tāpat kā neizjutu arī kādu asu nevēlēšanos iet tālāk.
Es vispār esmu pārāk atvērts un naivs cilvēks, kas man dzīvē sagādā daudz klapatu. Turēt mēli aiz zobiem es nemāku, bet manas vienkāršās reakcijas un emocijas cilvēki interpretē no sava kaut kāda sarežģītā zvanu torņa, pieņemot, ka man ir agenda, tas ir, slepeni plāni. (Lūk, starp citu, vēl viens vārds, kura krievu valodā nav, bet angļu ir – tas tā, pie mūžīgās diskusijas par šķietamo krievu valodas bagātību un šķietamo angļu valodas nabadzību).
Bet man kas prātā, tas uz mēles. Tātad, es pārliecinājos, ka Oļegs un Robs ir noskaņoti nopietni, un ir pārliecināti, ka jāiet tālāk, neskatoties uz to, ka izgājām mēs vēlu, drīz satumsīs, bet iesim mēs vēl ilgi knapi ar 5-8 km/h (kamēr netiksim virsotnē). Pēc tam man vairs nekādu šaubu nebija – ja jāiet, tātad ejam, kaut dienu un nakti. Par saviem fiziskajiem spēkiem esmu drošs, bet pārējie lai paši par sevi atbild.
Vēlme iejaukties svešās darīšanās noved tikai pie problēmām, lai gan arī te ir jāmeklē līdzsvars. Saprast, kā rīkoties, ir ļoti grūti – ja neapspriež kaut kādas detaļas, bet vienkārši pieņem lēmumu un rīkojas, tad tas var izskatīties pēc egoisma vai bezsirdības, bet, ja apspriež – ir milzīgs risks iestigt strīdos un bezdarbībā. Kādu laiku es pieturējos pie pirmā varianta, bet tas prasa stipru psihi un pastāvīgu pārliecību par to, ka tu visu dari pareizi, kas parasti ir iespējams tikai tajā gadījumā, ja lietas iet lieliski.
Jebkurā gadījumā mēs gājām tālāk kalnā. Izskatās, ka darījām pareizi – ainavas bija fantastiskas. Tumši zila, piesātināta kalnu nogāžu krāsa ar baltiem sniega pleķiem un tumši pelēkiem mākoņiem, caur kuriem izspraucas zilu debesu lēkšķi un reti saules stari – aina, kas raisa ļoti dziļu iekšēju mieru, rāmumu un laimi. Lai arī neilgi, lai arī tikai uz mirkli, taču tas jau nav maz.
